Vecmeistari no pasaules čempionāta atgriezušies ar medaļām

Vecmeistari no pasaules čempionāta atgriezušies ar medaļām

No 4. līdz 16. septembrim Spānijas pilsētā Malagā norisinājās Pasaules čempionāts vieglatlētikā vecmeistariem. Pasaules čempionātā startēja vairāk nekā astoņi tūkstoši dalībnieku no 73 valstīm. Rekordliels dalībnieku skaits. Čempionāta laikā tika sasniegti augstvērtīgi rezultāti. Sportisti startēja četros stadionos un galvenokārt pārvietojās ar metro. Latvija ar izcīnītām 19 medaļām – 5 zelta, 11 sudraba, 3 bronzas – izcīnīja 29. vietu kopvērtējumā. Uz Malagu devās rekordliels Latvijas izlases delegācijas sastāvs – 73 sportisti, kuru vidū ir gan Eiropas, gan pasaules čempioni. No mūsu novada Latvijas izlasē startēja Leontīne Vītola 80+, Anna Ivbule 70+, Mārīte Vilcāne 55+, Vita Ormane 40+, Jānis Mankovskis 75+, Vladimirs Poļakovs 65+, Juris Lebedoks 60+, Andrejs Bondarevs 40+.

Rezultātu bilance:

LR – Latvijas rekords, PR – personīgais rekords

  • Leontīne Vītola, 2. vieta 400 m, 1.34.40 (LR), 3. vieta tāllēkšanā, 2.83 m (LR), 800 m diskvalifikācija;
  • Jānis Mankovskis, 2. vieta trīssolī 8.65 m, 10. vieta augstlēkšanā, 1.22 m;
  • Vladimirs Poļakovs, 6. vieta augstlēkšanā, 1.48 m, 9. vieta trīssoļlēkšanā 9.39 m;
  • Mārīte Vilcāne, 6. vieta trīssoļlēkšanā, 9.17 m (LR), 7. vieta septiņcīņā (3 PR) 4087 p., 13. vieta šķēpa mešanā, 24.22 m, 24. vieta mešanu pieccīņā (smagums 7.82 LR) 2489 p. (LR);
  • Vita Ormane, 7. vieta 5000 m soļošanā, 30:35,96 (PR), 10. vieta 20 km soļošanā 2:13:21 (PR), 17. vieta 10 km soļošanā 1:04:21 (PR);
  • Anna Ivbule, 8. vieta mešanu pieccīņā, 2729 p., 14. vieta lodes grūšanā, 6.37 m, 15. vieta šķēpa mešanā, 12.41 m;
  • Juris Lebedoks, 8. vieta trīssolī, 10.27 m, 12. vieta tāllēkšanā, 4.71 m.
  • Andrejs Bondarevs, 17. vieta 800 m, 2:02,86 (LR).
  • Medaļu sadalījums

es

Leont

lona

Malaga atrodas Vidusjūras krastā un ir galvenā Kosta del Sol reģiona pilsēta ar vairāk nekā 670 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā ir ostas pilsēta ar ēnainām ieliņām un aiz lapotnēm paslēptām villām. Malaga un tās apkārtne ir vispopulārākā un svarīgākā tūrisma zona Spānijā, tā ir sestā lielākā valsts pilsēta. Uz Malagu parasti dodas nevis jūsmot par arhitektūru, bet gan baudīt 160 kilometrus garo pludmali, lieliskus laikapstākļus, 300 saulainas dienas gadā un vidējo temperatūru ap 18 grādiem. Malaga ir vienkārši ideāla vieta atpūtai, dzīvošanai un sportošanai. Pilsētas ekonomika galvenokārt balstās uz tūrismu un lauksaimniecību.

No sacensībām brīvajā laikā apmeklējām Karaļa taku. Taka, ko mēdz dēvēt par pasaulē bīstamāko, atrodas Malagas provincē. Pērn, pēc vērienīgas rekonstrukcijas, “El Caminito del Rey” jeb Karaļa pastaigu taciņa ir atjaunota un atkal pieejama apmeklētājiem. Tā vijas gar klints sienu, 100 metrus virs upes. Taka 20. gadsimta sākumā izbūvēta, lai varētu piekļūt diviem ūdenskritumiem. Vēlāk tā kļuva par ļoti populāru objektu pārgalvīgiem ceļotājiem. Ceļa garums ir 7,7 kilometri, no kuriem 2,9 kilometri ved pa nervus kutinošām laipām gar klints sienu. Takas slavenākais posms ir “Balconcillo de los Gaitanes” tilts, kas ved pāri milzu aizai.

Malagas katedrāli, ko raksturo baroka, renesanses un gotiskās arhitektūras elementi, sāka celt 16. gadsimtā uz mošejas drupām. Ziemeļu tornis 84 metru augstumā ir otrais augstākais Andalūzijā, taču dienvidu tornis tā arī netika pabeigts. Katedrāles iekšienē īpaša vērība jāpiešķir senajām 18. gadsimta ērģelēm, 1875. gadā veidotajam altārim un kora vietai, kas ir slavenā spāņu skulptora Pedro de Mena darbs.

Gibraltārs – klints jūrā. No ģeogrāfijas stundām skolā daudziem atmiņā palicis Gibraltāra šaurums, kas Spānijas dienvidos savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu un kas šķir Eiropu no Āfrikas. Gibraltārs ir maza, Lielbritānijai pakļauta valstiņa ar savu pārvaldi, karogu un naudu. Iedzīvotāji 30 000 (spāņi, itālieši, angļi, maltieši, portugāļi), ticība, tāpat kā Malagā – katoļu. Oficiālā valoda – angļu. 400 metru augstumā paceļas kaļķakmens klints. Tā kopā ar puskilometru garo smilšaino zemes šaurumu arī veido Gibraltāru — Lielbritānijai piederošu teritoriju. Tāda pavisam maza vietiņa, pilsētvalsts, piecus kilometrus gara un tikai kilometru plata. Ierīkot lidlauku tādā klinšainā vietā liekas tikpat kā neiespējami. Tomēr savulaik briti pie pašas Spānijas robežas, kur novietojies neliels līdzens zemes pleķītis, sabēra jūrā zemi un akmeņus puskilometra garumā, izveidojot skrejceļu lidmašīnām. Nolaizdamās uz šaurā skrejceļa, lidmašīnas sirdīgi bremzē un pie pašas jūras strauji apgriežas, lai brauktu iekšā lidostā. Autoceļš, kas ved no Spānijas robežas uz klints dienvidgalu, neizbēgami šķērso skrejceļu, izveidojot savdabīgu krustojumu. Tādēļ pirms kārtējās lidmašīnas nosēšanās līdzīgi kā pie dzelzceļa pārbrauktuves satiksme uz autoceļa tiek apstādināta, nolaižot barjeru, un mašīnas, autobusi, motocikli nogaida, kamēr garām aiztraucas laineris un varēs doties tālāk. Gibraltārs ir stratēģiski nozīmīgs Lielbritānijai. Klints augšā, parastajiem garāmgājējiem nepieejamās vietās, atrodas militārā bāze, kur izvietoti radari un citas komunikācijas. Gibraltāra dienvidos atrodas Europa point— Eiropas punkts, kurā kontinents pienāk vistuvāk klāt Āfrikai. Saulainā laikā skaidri saskatāmi Āfrikas krasti. Pastaigājoties pa liegumu, var manīt brīvi klīstošus mērkaķīšus — Ziemeļāfrikas mērkaķus. Pie cilvēkiem viņi pieraduši, pat uzbāžas, pieprasot kādu našķi. Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā, kur mīt savvaļas mērkaķi. Tās ir divas primātu sugas: cilvēks un mērkaķis, citur Eiropā tikai viena — cilvēks.

Vēl viens čempionāts sekmīgi aizvadīts. Domās jau esam Polijā, Torūnā 2019. gada martā, pasaules čempionatā veterāniem vieglatlētikā telpās.

Sagatavoja:
Mārīte Vilcāne,
JIC „Kvartāls” vadītājas vietniece

Uz Lapas Augšu